Mākslas laika līnija

Antīkā pasaule

Period: 1000 BCE to 500 BCE

Mākslas pamatus lika senās civilizācijas: ēģiptiešu, mezopotāmiešu, persiešu, indiešu, ķīniešu, grieķu, romiešu, kā arī arābu (senā Jemena un Omāna) u.c. Piemēram, sengrieķu meistari daudzējādā ziņā pārspēja citus cilvēka ķermeņa attēlošanā un spēja parādīt muskuļus, stāju, pareizās proporcijas un dabas skaistumu.

Bizantijas māksla

400

Paradījas ikonu māksla, skulptūra, mozaīka.

Gotika

1140

Gotikas stils radās Francijā, pēc tam izplatoties visā Rietumeiropā. Visspilgtākā šī stila izpausme un galvenās iezīmes - grācija, tiekšanās uz debesīm, bagātīga dekoratīvā apdare - saņemta lielo katedrāļu arhitektūrā. Galvenais jaunās mākslas veidošanās stimuls bija kristīgā pasaules uzskata unikālā kombinācija, antīkās kultūras tradīcijas, galvenokārt Romas arhitektūra, latīņu rakstība un romiešu-ķeltu mākslas amatniecība.

Renesanse

1300

Atšķirīga Renesanses iezīme ir kultūras sekulārais raksturs, humānisms un antropocentrisms, kā arī pieaugošā interese par senatni.

Klasicisms

1600

Klasicisms ir pasaules uzskats, ideoloģija, kas atspoguļo cilvēka dabisko tieksmi pēc skaistuma, integritātes, vienkāršības un satura un formas skaidrības. Biežāk šie ideāli bija sastopami senās klasikas mākslā, tāpēc parastajā prātā klasicisma estētika saistās ar pievilcību senajam mantojumam.

Baroks

1600

Baroks bija mākslas stils, kas aizsākās Eiropā ap 1600. gadu un dominēja līdz 18.gs. Baroka mākslai raksturīgas krāšņas krāsas, liektas līnijas un formas, gleznainums, dažādi gaismas efekti, spēcīgs spožas gaismas un ēnas kontrasts, dramatisms.

Romantisms

1700

Ir raksturīgas indivīda garīgās un radošās dzīves patiesās vērtības apliecinājums, spēcīgu kaislību un raksturu tēls, garīga un dziedinoša daba.

Avangards

1800

Avangardisms ir vispārināts nosaukums eksperimentālām idejām, koncepcijām, virzieniem, skolām, atsevišķu mākslinieku radošumam, tiecoties radīt jaunu mākslu, kurai nav nekādas saistības ar vecajām, noliedzot vēsturisko tradīciju un jaunrades nepārtrauktību.

Reālisms

1848

Estētiskā un mākslinieciskā pozīcija, saskaņā ar kuru mākslas uzdevums ir pēc iespējas precīzāk un objektīvāk attēlot realitāti.

Simbolisms

1857

Viena no lielākajām mākslas tendencēm, ko raksturo eksperimentēšana, tieksme pēc inovācijām, simbolisma izmantošana, nepietiekams izteikums, alūzijas, noslēpumaini un mīklaini tēli.

Impresionisms

1860

Viena no lielākajām tendencēm 19. gadsimta - 20. gadsimta sākuma mākslā, kas radusies Francijā un pēc tam izplatījusies visā pasaulē. Impresionisma pārstāvji centās izstrādāt metodes un paņēmienus, kas ļautu visdabiskāk un spilgtāk tvert reālo pasauli tās mobilitātē un mainīgumā, nodot savus īslaicīgos iespaidus.

Jūgendstils

1880

Starptautiskā mākslas kustība, kuras pārstāvji izvirzīja mērķi radīt jaunu māksliniecisko mākslas valodu un caur to veidot jaunu mākslas stilu. Jūgendstila galvenās mākslinieciskās iezīmes ir ornamentalitāte un dekorativitāte.

Ekspresionisms

1900

Ekspresionisms cenšas ne tik daudz reproducēt realitāti, cik izteikt autora emocionālo stāvokli.

Abstrakscionisms

1900

Virziens 20. gadsimta mākslā, kurā realitātes attēlojuma vietā tiek izmantota tīri formālu elementu sistēma, piemēram, līnija, plakne, krāsu plankums un abstrakta konfigurācija.

Fovisms

1904

Fovistiskajai glezniecībai raksturīgās iezīmes ir ārkārtīgi intensīvu krāsu izmantošana to kontrastējošajās kombinācijās, vispārinātas kontūras, formas samazināšana līdz vienkāršām aprisēm, gaismas un ēnas noraidīšana un tonālā modelēšana un sarežģītas telpas perspektīvas konstrukcijas.

Kubisms

1907

Rietumeiropas modernisma mākslas virziens, galvenokārt franču glezniecībā un daļēji arī postimpresionisma perioda tēlniecībā, kas radās 20. gadsimta sākumā.

Dadaisms

1916

Dada radās kā reakcija uz Pirmā pasaules kara sekām, kuras brutalitāte, pēc dadaistu domām, uzsvēra esamības bezjēdzību. Dadaisma galvenā ideja bija konsekventa jebkāda veida estētikas iznīcināšana.

Sirreālisms

1920

Sirreālisma, sirrealitātes galvenais jēdziens ir sapņa un realitātes kombinācija. Lai to izdarītu, sirreālisti piedāvāja absurdu, pretrunīgu naturālistisku attēlu kombināciju, izmantojot kolāžu.

Konstruktīvisms

1920

Konstruktīvisms ir viens no Krievijas un padomju avangarda mākslas virzieniem. To raksturo stingrība, ģeometrisms, formu kodolīgums un monolīts izskats.

Popmāksla

1950

1. gadu beigās un 60. gadu Rietumeiropas un ASV tēlotājmākslas virziens, kas radās kā negatīva reakcija uz abstrakto ekspresionismu. Kā galvenais priekšmets un tēls popmākslā izmantoja patēriņa preču attēlus.